1. Virsmas apstrādes veidi:
Virsmas apstrāde ir pārklājuma slāņa veidošanas process uz sagataves virsmas ar noteiktu metodi. Tās mērķis ir apveltīt izstrādājuma virsmu ar skaistu pretkorozijas efektu. Virsmas apstrādes metodes tiek attiecinātas uz šādām metodēm:
1. Galvanizācija: iegremdējiet galvanizējamo daļu ūdens šķīdumā, kas satur uzklājamo metāla savienojumu, un izlaidiet elektrisko strāvu caur pārklājuma šķīdumu, lai nogulsnētu un nogulsnētu galvanizēto metālu uz detaļas. Vispārējā galvanizācija ietver cinkošanu, varu, niķeli, hromu, vara-niķeļa sakausējumu utt., un dažreiz tiek iekļauta arī melnēšana (zila), fosfatēšana utt.
2. Karstā cinkošana: to veic, iegremdējot oglekļa tērauda detaļas cinka kausēšanas vannā, kuras temperatūra ir aptuveni 510 grādi. Rezultāts ir tāds, ka dzelzs un cinka sakausējums uz tērauda virsmas pakāpeniski kļūst par pasīvo cinku uz izstrādājuma ārējās virsmas. Karstā aluminizācija ir līdzīgs process.
3. Mehāniskā pārklāšana: izstrādājuma virsmu ietekmē pārklājuma metāla daļiņas, un pārklājums tiek auksti piemetināts pie izstrādājuma virsmas.
2. Kvalitātes kontrole:
Galvaniskās pārklājuma kvalitāti galvenokārt mēra pēc tā izturības pret koroziju, kam seko izskats. Izturības pret koroziju mērķis ir imitēt izstrādājuma darba vidi, iestatīt to kā testa nosacījumu un veikt tam korozijas testu. Galvanizācijas izstrādājumu kvalitāti kontrolē šādi aspekti:
1. Izskats:
Produkta virsmai nedrīkst būt lokāli nepārklāti, apdeguši, raupji, blāvi, nolobījušies, garozas apstākļi un acīmredzamas svītras, caurumu veidošanās, melnu izdedžu pārklājums, vaļīga pasivācijas plēve, plaisāšana, lobīšanās un nopietni bojājumi. Pasivācijas zīmes.
2. Pārklājuma biezums:
Stiprinājuma kalpošanas laiks korozīvā atmosfērā ir proporcionāls tā pārklājuma biezumam. Vispārējais ieteicamais ekonomiska galvanizācijas pārklājuma biezums ir {{0}},00015 collas ~ 0,0005 collas (4 ~ 12um).
Karstā cinkošana: standarta vidējais biezums ir 54 μm (43 μm, ja diametrs ir mazāks vai vienāds ar 3/8), un minimālais biezums ir 43 μm (37 μm, ja diametrs ir mazāks vai vienāds ar 3/8).
3. Pārklājuma sadalījums:
Izmantojot dažādas uzklāšanas metodes, arī veids, kā pārklājums sakrājas uz stiprinājuma virsmas, ir atšķirīgs. Galvanizācijas laikā pārklājuma metāls netiek vienmērīgi nogulsnēts uz perifērās malas, un stūros tiek iegūts biezāks pārklājums. Stiprinājuma vītņotajā daļā biezākais pārklājums atrodas uz vītnes smailes, kas pakāpeniski kļūst plānāks gar vītnes sāniem, un visplānākais pārklājums ir vītnes apakšā, savukārt karstā cinkošana ir tieši pretēja, biezāks pārklājums. tiek nogulsnēts uz iekšējiem stūriem un uz vītnes apakšas mehāniskā apšuvuma mēdz nogulsnēt to pašu metālu kā karstās iegremdēšanas apšuvums, bet ir gludāks un daudz vienmērīgāks biezums visā virsmā.
4. Ūdeņraža trauslums:
Apstrādājot un apstrādājot stiprinājumus, īpaši kodināšanas un sārmainās tīrīšanas laikā pirms pārklājuma un sekojošās galvanizācijas, virsma absorbē ūdeņraža atomus, un nogulsnētais metāla slānis aiztur ūdeņradi. Kad stiprinājums ir pievilkts, ūdeņradis virpuļo uz visvairāk noslogotajām daļām, izraisot spiediena palielināšanos, kas pārsniedz parastā metāla izturību, un veidojot mikroskopiskas virsmas plaisas. Ūdeņradis ir īpaši aktīvs un ātri iesūcas jaunizveidotajās plaisās. Šis spiediena-pārrāvuma-iekļūšanas cikls turpinās, līdz stiprinājums saplīst. Parasti notiek dažu stundu laikā pēc pirmās stresa pielietošanas.
Lai novērstu ūdeņraža trausluma draudus, stiprinājumi tiek apdedzināti pēc iespējas ātrāk pēc pārklājuma, lai ļautu ūdeņradim izsūkties no pārklājuma, parasti pie 375-4000F (176-190C) 3-24. stundas.
Tā kā mehāniskā cinkošana nesatur elektrolītu, tas praktiski novērš ūdeņraža trausluma draudus. Turklāt inženiertehnisko standartu dēļ ir aizliegts karsti cinkot stiprinājumus, kuru cietība ir augstāka par HRC35 (Imperial Gr8, metrika 10,9 un augstāka). Tāpēc ūdeņraža trauslums reti notiek ar karstās iegremdēšanas pārklājuma stiprinājumiem.
5. Adhēzija:
Nogrieziet vai nogrieziet ar cietu galu un ievērojamu spiedienu. Ja lāpstiņas gala priekšā pārklājums nolobās pārslās vai ādās, atsedzot parasto metālu, saķere uzskatāma par nepietiekamu.
