1. Kā dzēst, bet ne grūti?
Rūdīšanas vietā bieži dzirdams, ka daļas tiek rūdītas bez sacietēšanas. Rūdīšanas mērķis ir uzlabot detaļu cietību, nevis cieto nesauc par rūdīšanu. Šķiet, ka tas ir dzēsts no ārpuses, bet iekšpuse nav dzēsta. Ir trīs iemesli dzēšanai, nevis sacietēšanai:
(1) dzesēšanas temperatūra (austenitizācijas temperatūra) nav pietiekama vai turēšanas laiks ir nepietiekams, un austenitizācija nav pabeigta;
(2) nepietiekams dzesēšanas ātrums;
(3) maisījums.
Šim nolūkam var pieņemt šādus trīs pasākumus:
(1) Ņemot vērā, vai cietēšanas slāņa austenitizācijas temperatūra uz detaļu virsmas ir pietiekama,
Ir nepieciešams noteikt šo punktu. Uz termometra vai ierakstīšanas papīra norādītā temperatūra ir termopāra gala temperatūra, nevis detaļas temperatūra. Jāpiebilst, ka vēlamies pašu detaļu temperatūru.
(2) Apsveriet, vai pietiek ar ātru dzesēšanu. Lai dzesētu un sacietētu tēraudu, tas ir jāatdzesē ar ātrumu, kas pārsniedz kritisko dzesēšanas ātrumu. Tostarp kritiskajā zonā pilsēta (apmēram 550 grādi) ir jāatdzesē ar ātrumu aptuveni 160C/S vai vairāk. Jāpārbauda arī dzesētāja temperatūra un sajaukšanas metode. Turklāt daļas, kas ievietotas tvertnē vai būrī partijas rūdīšanai (grupas rūdīšanai), un atsevišķas daļas dzesēšanas efekts ir atšķirīgs, tāpēc mums jāpievērš uzmanība krāsns veidam.
(3) Kāda ir sajaukšanas problēma? Maisīšana ir visbīstamākā termiskajā apstrādē. Ja notiek sajaukšana, gaidīto dzēšanas efektu nevar sasniegt. Vienkāršākais veids, kā noskaidrot, vai maisījums ir sajaukts, ir izmantot dzirksteļu testu. Dzirksteļu pārbaudes metode var pārbaudīt maisījumu atbilstoši dzirksteļu plūsmas līnijai un oglekļa sausumam. Tāpēc termiskās apstrādes personālam, lai apgūtu šo metodi, pirms termiskās apstrādes ir jāveic dzirksteles pārbaude, lai vispirms pārbaudītu materiālu.
Vienlaicīgi veiciet iepriekš minētos pasākumus, taču pievērsiet uzmanību arī virsmas dekarbonizācijas vai oksidācijas apstrādei, ādas piestiprināšanai. Ja krāsnī ir carburizing atmosfēra, vislabāk ir pievienot slāpekli.
Lai noņemtu oksīda ādu, var izmantot skrotis. Turklāt, ja atlikuma austenīta ir vairāk, tas arī novedīs pie rūdīšanas cietības trūkuma, kas ir labākais aukstās apstrādes gadījums. Cietību uzlabo aukstuma apstrāde.
2. Kas izraisa mīkstos plankumus?
Detaļu cietību pēc termiskās apstrādes (rūdīšanas, rūdīšanas) parasti pārbauda ar paraugu ņemšanu. Izmērītajā cietībā, ja vērtība ir nevienmērīga, tas norāda, ka ir mīksti plankumi. Galvenais mīksto plankumu cēlonis ir nevienmērīga rūdīšana, nevis nevienmērīga rūdīšanas temperatūra. Tas nav tik daudz, ka dzesēšanas temperatūra ir nevienmērīga, bet gan dzesēšana lielākoties ir nevienmērīga. Ja tiek uzskatīts, ka tēraudam ir laba siltumvadītspēja, tad nevienmērīgs dzesēšanas ātrums, kā rezultātā veidojas mīkstas vietas, šis apsvērums ir piemērotāks. Protams, ja lokāla dekarbonizācija vai lokāla karburēšana, pat ja dzesēšana ir vienmērīga, radīs arī dzēšanas mīksto punktu, kā rezultātā rodas nevienmērīga cietība. Kamēr tas nav nevienmērīgs materiāls, var uzskatīt, ka nevienmērīgu cietību izraisa nevienmērīga dzesēšana.
Lai gan rūdīšanas temperatūrai ir nevienmērīgi un mīksti punkti, bet, kamēr tiek ņemta vērā rūdīšanas temperatūra un tērauda siltuma vadītspēja, nevienmērīga tērauda rūdīšanas temperatūra nav tik smaga. Tātad mīkstos plankumus galvenokārt izraisa nevienmērīga dzesēšana. Tā kā rūdīšana neradīs nevienmērīgas cietības problēmu, tādēļ, ja ir mīksta vieta, vispirms jāņem vērā nevienmērīgas rūdīšanas ļaunais rezultāts. Pašsaprotami, ka no veseluma rūdītām detaļām cietība ir augstāka par noteikto cietību, ko rada nepietiekama rūdīšana; Gluži pretēji, ja cietība ir zema, to izraisa pārmērīga rūdīšana. Vārdu sakot, detaļu rūdīšanas nevienmērīgo cietību izraisa nevienmērīga rūdīšana. Tāpēc pirmā lieta, kam jāpievērš uzmanība, ir vienveidīga dzēšana.
Kā sānu piezīme, Rockwell cietības testera precizitātei jābūt: HRC augsnes 1; Šova cietības precizitātei jābūt Hs 3.
3. Kā tiek izraisīta neatbilstoša atkausēšana un mīkstināšana?
Ir gadījumi, kad atkvēlināšana nav mīkstinājusies, kas ir sliktas atkausēšanas parādība. Lielākā daļa sliktas atkausēšanas iemeslu ir nepareizs dzesēšanas ātrums. . Vispārīgi runājot, principā atkausēšanu veic ar krāsns dzesēšanu. Bet mazām detaļām vai laba tērauda detaļu rūdāmība ar krāsns dzesēšanu būs negaidīti ātra un izraisīs pietiekami mazu mīkstināšanu. Dzesēšanas ātrums no austenizācijas temperatūras līdz aptuveni 550 grādiem C ir visefektīvākais mīkstināšanā, un ir svarīgi, lai tērauds šajā temperatūras diapazonā tiktu atdzesēts ļoti lēni. Īpašos gadījumos vislabāk ir izmantot izotermisko atkvēlināšanu, tas ir, no austenitizācijas temperatūras uz 650–680 C nemainīgas temperatūras krāsni izotermiskai apstrādei, ja tiek izmantota izotermiskā atkausēšana, neatkarīgi no tā, cik laba ir rūdāmība, tēraudu var pilnībā atkausēt, mīkstinot. .
4. Kāds ir iemesls rūdīto virsmu virsmas mīkstināšanai?
Vispārīgi runājot, virsmas karburēto un augstfrekvences rūdīto daļu virsmas cietība ir mīkstāka nekā apakšvirsmai, kas atrodas netālu no virsmas, galvenokārt tāpēc, ka virsmas slānī ir atlikušais austenīts. Uz virsmas rūdītās daļas virsmas ir atlikušais spriegums (σr), tāpēc virsmai jābūt cietai, bet tai ir mīksta atlikuma austenīta klātbūtne.
Šīs virsmas aukstā apstrāde sacietē un palielina cietību, kas liecina par atlikušo austenītu.
Tāpēc virsmas rūdītām daļām ir nepieciešama nodilumizturība, parasti tām ir jāizmanto aukstā apstrāde. Protams, aukstajai vietai jābūt rūdītai norādītajā temperatūrā (180-200 grādi).
Ja virsmu dekarbonizē, protams, virsmas cietība samazinās. Virsmas rūdītās detaļas pārsvarā ir gatavas detaļas, tāpēc virsmas mīkstināšanas cēlonis ir ne tik daudz dekarbonizācija, cik austenīta atlikums. Vai virsmas mīkstināšanas cēlonis ir virsmas dekarbonizācija vai austenīta atlikums? Kamēr aukstuma ārstēšana sapratīs.
Ja pēc aukstās apstrādes cietība palielinās, tad tā ir atlikuma austenīta izraisīta mīkstināšana: ja cietība ir nemainīga, var secināt, ka mīkstināšana, ko izraisa dekarbonizācija.
5. Kā pārbaudīt, vai tas ir rūdīts augstā temperatūrā?
Ātrgaitas tērauda (SKH) un čaulas tērauda (SKOIl) sekundārā rūdīšana. - Parasti izmanto augstas temperatūras rūdīšanu (500–700 ° C). Taču, pārbaudot detaļu cietību, ir grūti noteikt, vai tās ir detaļas, kas nav rūdītas pēc rūdīšanas vai ar sekundāro rūdīšanu sacietējušās detaļas. Šajā gadījumā, kamēr notiek rūdīšana 400 grādos: tas ir, 400 grādu rūdīšana, ja rūdīšana (HRC) nemainās, tiek pierādīts, ka daļām ir veiktas divas rūdīšanas (augstas temperatūras rūdīšana); Gluži pretēji, ja cietība ir samazināta, tiek pierādīts, ka to nav rūdījusi augsta temperatūra.
