Dekarbonizācija attiecas uz parādību, ka oglekļa saturs tērauda materiāla virsmā samazinās, kad to karsē. Dekarbonizācijas būtība ir tāda, ka C elements tērauda materiālā augstā temperatūrā reaģē ar H elementu vai O elementu, veidojot CH4 vai CO. Dekarbonizācijas process ietver O elementa difūziju tērauda materiāla iekšpusē un C elementa difūziju uz tērauda materiālu. tērauda materiāla ārpuse, tāpēc dekarbonizācijas slāni var izveidot tikai tad, ja dekarbonizācijas ātrums ir lielāks par oksidācijas ātrumu. Ja tērauda materiāla oksidācijas ātrums ir liels, dekarbonizācijas parādība nebūs acīmredzama, un dekarbonizācijas slānis tiks oksidēts, veidojot oksīda apvalku, bet relatīvi vājas oksidācijas atmosfērā tas var veidot acīmredzamāku dziļu dekarbonizācijas slāni.
Dekarbonizācija ir oglekļa zudums uz tērauda virsmas, ko parasti iedala divos veidos
① Daļēja dekarbonizācija
(2) Pilnīga dekarbonizācija (oglekļa saturs tērauda parauga virsmas slānī ir mazāks par maksimālo oglekļa šķīdību ferītā)
(Piezīme: pilnībā dekarbonizētajā slānī ir tikai ferīta audi.)
Lielākajai daļai tērauda materiālu dekarbonizācijas parādība novedīs pie tērauda materiālu veiktspējas pasliktināšanās, tāpēc dekarbonizācijas slānis tiek uzskatīts par tērauda materiālu defektu, īpaši dažiem īpašiem tēraudiem (piemēram, instrumentu tērauds, gultņu tērauds, ātrgaitas tērauds utt.), dekarbonizācijas slānis nopietni ietekmē tā veiktspēju. Oglekļa saturs dekarbonizētajā slānī uz ķīmiskā sastāva ir mazāks nekā normālos audos, cementēšanas (Fe3C) daudzums dekarbonizētajā slānī uz metalogrāfijas ir mazāks nekā parastajos audos, un auduma stiprība un cietība. dekarbonizētā slāņa mehāniskās īpašības ir zemākas nekā parastajiem audiem.
Dekarbonizētā slāņa noteikšana
Metodes izvēle un tās precizitāte ir atkarīga no dekarbonizācijas pakāpes, mikrostruktūras, oglekļa satura un sastāvdaļu formas.To parasti nosaka ar metalogrāfisko metodi, cietības metodi, ķīmisko vai spektroskopisko metodi.Konkrētu informāciju varat skatīt: GB/T 224-2008 tērauda dekarbonizācijas slāņa dziļuma noteikšanas standarts
KOPĒJĀ dekarbonizētā slāņa noteikšana - vidēji oglekļa tēraudā un mazleģētā tēraudā tas izceļas ar relatīvo ferīta un citu audu sastāva izmaiņu apjomu.Attālumu no virsmas līdz vietai, kur audi nav atšķirami no matricas audiem, mēra ar mikrometra okulāru vai tieši uz mikroskopa slīpētā stikla ekrāna.Katram paraugam redzes laukā dziļā vienmērīgā dekarbonizācijas apgabalā nejauši (vismaz 5 reizes) jāveic vairāki mērījumi, un šo mērījumu vidējā vērtība tiek ņemta par kopējo dekarbonizācijas slāņa dziļumu.Instrumentu tēraudam, gultņu tēraudam un atsperu tēraudam dekarbonizētā slāņa dziļumu mēra kā kopējo dekarbonizētā slāņa dziļumu.
PILNAS DEKARBONIZĀCIJAS SLĀŅA noteikšana -- PILNAS DEKARBONIZĀCIJAS slānis attiecas uz parauga virsmu pēc visas ferīta organizācijas dekarbonizācijas, tāpēc mērījums jāmēra no virsmas līdz cementa vai PEARlīta klātbūtnei šajā punktā vai pilnīgas ferRItiskās organizācijas caurlaidības radīšana pilna dekarbonizācijas slāņa dziļumam.
Dekarbonizētā slāņa ietekme uz procesa veiktspēju
(1) Pēc tam, kad uz tērauda materiāla virsmas ir izveidojies dekarbonizācijas slānis, sakarā ar atšķirību starp tērauda materiāla virsmu un iekšējo struktūru un tā lineārās izplešanās koeficienta atšķirību, dažādu audu transformācijas un tilpuma izmaiņas rūdīšanas process radīs milzīgu iekšējo spriegumu, un dekarbonizācijas slāņa veidošanās novedīs pie tērauda virsmas stiprības samazināšanās. Turpmākās apstrādes procesā detaļu virsma var būt saplaisājusi.
(2) Tērauda materiāliem, kuriem nepieciešama rūdīšanas termiskā apstrāde, oglekļa saturs samazinās pēc tam, kad uz virsmas ir izveidojies dekarbonizācijas slānis, un rūdītu martensītu nevar pārveidot vai to nevar pilnībā pārveidot, kā rezultātā tērauda materiālu cietība un izturība. nevar izpildīt prasības, un lietošanas procesā ir viegli rasties kontakta noguruma bojājumi.
(3) Tērauda materiāla dekarbonizācijas slānis samazina tā noguruma izturību, un apstrādāto detaļu un komponentu izmantošanas procesā radīsies priekšlaicīga noguruma bojājuma parādība.
(4) netiek apstrādāts dekarbonizācijas slānis (melnā daļa), kas veidojas uz detaļu virsmas, kā rezultātā samazinās detaļu veiktspēja; Ja dekarbonizācijas slāņa dziļums ir mazāks par apstrādes pielaidi, to var pilnībā nogriezt apstrādes laikā, neietekmējot detaļu veiktspēju; Ja dekarbonizētā slāņa dziļums ir lielāks par apstrādes pielaidi, mehāniskās apstrādes laikā to nevar pilnībā nogriezt (daļa dekarbonizētā slāņa tiek saglabāta), kas pasliktina detaļu veiktspēju. Nepareiza kalšanas procesa dēļ dekarbonizācijas slānī uz detaļu virsmas parādās vietēja uzkrāšanās parādība, un apstrādes procesā dekarbonizācijas slāni nevar pilnībā nogriezt, saglabātais dekarbonizācijas slānis novedīs pie detaļu nevienmērīgas darbības. , nopietna var izraisīt detaļu lūžņus.
Pasākumi dekarbonizācijas novēršanai
(1) Detaļu sildīšanas procesā mēģiniet samazināt sildīšanas temperatūru un samazināt sildīšanas laiku augstā temperatūrā, noteikt saprātīgu sildīšanas ātrumu un saīsināt kopējo sildīšanas laiku.
(2) Izstrādājiet apkures krāsni ar īpašu funkciju, stingri kontrolējiet apkures atmosfēru apkures krāsnī, lai gāze krāsnī būtu neitrāla, ar aizsargājošu efektu.
(3) Termiskās apstrādes procesā, ja tā tiek pārtraukta kādu īpašu iemeslu dēļ, sildīšanas krāsns temperatūra ir jāpazemina, lai gaidītu apstrādes un ražošanas atsākšanu. Ja apstāšanās laiks ir pārāk garš, karsējamie materiāli ir jāizņem vai jāatdzesē ar apkures krāsni.
(4) aukstās deformācijas apstrādes procesā ir jācenšas kontrolēt atlaidināšanas skaitu vidējā procesā un samazināt atkausēšanas temperatūru, ja nepieciešams, var veikt mīkstināšanas un rūdīšanas apstrādi, lai samazinātu dekarbonizācijas slāņa veidošanos, atlaidināšanas un mīkstināšanas atlaidināšanas termiskās apstrādes darbības jāveic aizsargvidē.
(5) Sildot augstā temperatūrā, tērauda materiāla virsmu var pievienot ar pārklājuma vai pārklājuma aizsardzību, lai novērstu tērauda materiāla oksidēšanu un dekarbonizāciju.
(6) Izvēlieties pareizo darbību, apstrādājot tērauda materiālus (piemēram, palielinot detaļu apstrādes pielaidi), lai nodrošinātu, ka izveidoto dekarbonizēto slāni var pilnībā nogriezt.
