Pašvītņojošās skrūves parasti ir ar pirkstu galiem, rupjiem zobiem un cietām koka skrūvēm, kā arī no alumīnija sakausējuma un plastmasas. Īpaša pašvītņojošā skrūve metāla caurumu atvēršanai tiek saukta par krānu. Pašvītņojošas skrūves tiek izmantotas nemetāliskiem vai mīkstākiem metāliem bez nepieciešamības izveidot apakšējos caurumus un vītņot.
Ievads:
Pašvītņojošā skrūve ir sava veida skrūve ar urbi, kuru konstruē ar speciālu elektroinstrumentu, urbšana, vītņošana, nostiprināšana un bloķēšana tiek pabeigta uzreiz. Pašvītņojošas skrūves galvenokārt tiek izmantotas dažu plānu plākšņu detaļu savienošanai un nostiprināšanai, piemēram, krāsainas tērauda plāksnes un krāsainas tērauda plāksnes savienošanai, krāsainas tērauda plāksnes un čaulas savienošanai, sienas sijas utt., kā arī tās caurlaidības spējai. parasti ir ne vairāk kā 6 mm, un maksimālais ir ne vairāk kā 12 mm. Pašvītņojošās skrūves bieži ir pakļautas āra iedarbībai, un tām ir spēcīga izturība pret koroziju; Gumijas blīvgredzens var nodrošināt, ka skrūve neizsūc ūdeni un tai ir laba izturība pret koroziju. Pašvītņojošās skrūves parasti raksturo trīs parametri: skrūves diametra sērijas, vītņu skaits uz collu un skrūves garums. Ir 10 un 12 skrūvju diametra klases, un attiecīgie skrūvju diametri ir attiecīgi 4,87 mm un 5,43 mm. Vītņu skaitam uz collu garumā ir 14, 16, 24 trīs līmeņi, jo vairāk vītņu uz collu garumā, jo spēcīgāka ir tā pašurbšanas spēja.
Strukturālie elementi:
Pašvītņojošā skrūve no sākuma līdz beigām sastāv no trim daļām: galvas, stieņa un stieņa gala. Katras pašvītņojošas skrūves sastāvam ir četri galvenie elementi: galvas forma, skrūves režīms, vītnes veids un gala tips.
Virsmas apstrāde:
Pašvītņojošo skrūvju virsmas apstrāde: lielākā daļa pašvītņojošo skrūvju ir pārklātas ar cinka pārklājumu vai cinka fosfātu. Kadmija pārklājumu reti izmanto tā augsto izmaksu un toksicitātes dēļ, un, ja izskats ir svarīgs, var izvēlēties niķeļa vai hroma pārklājumu. Lai iekļūtu dzelzs plāksnē, pašvītņojošās skrūves nedrīkst izmest bez karburizācijas. Pēc apstrādes ar karburizāciju radīsies augsta cietība un augsts oglekļa saturs, un, veicot galvanizāciju vai kodināšanu, rodas ūdeņraža trauslums. Kodeksā ieteiktā metode, lai novērstu ūdeņraža trauslumu, ir: a). Cepšana 1 stundas laikā pēc galvanizācijas vai kodināšanas apstrādes.b). Temperatūra 375 ~ 425 oF (190 ~ 220 oC). Laiks vismaz 4 stundas.
Galvenā īpašība:
Lai gan ir daudz veidu pašvītņojošas skrūves, tām visām ir šādas galvenās īpašības: (1) tās parasti ir izgatavotas no karbonizēta tērauda (kas veido 99 procentus no kopējā izstrādājuma). To var izgatavot arī no nerūsējošā tērauda vai krāsainiem metāliem. (2) Produktam jābūt termiski apstrādātam. Oglekļa tērauda pašvītņojošām skrūvēm jābūt karburizētām, nerūsējošā tērauda pašvītņojošām skrūvēm jābūt apstrādātām ar cieto šķīdumu. Lai pašvītņojošā skrūve atbilstu standarta mehānisko īpašību un veiktspējas prasībām.(3) Produkta virsmas cietība ir augsta, serdes stingrība ir laba. Šī ir galvenā pašvītņojošās skrūves veiktspējas prasību iezīme. skrūves. Ja virsmas cietība ir zema, to nevar ieskrūvēt matricā; Piemēram, serdes stingrība ir slikta, vērpjot tiks sadalīti, nevar izmantot.
(4) Produkta virsmai nepieciešama virsmas aizsardzības apstrāde, parasti apstrāde ar galvanizāciju. Dažu produktu virsma ir jāapstrādā ar fosfātu (fosfatēšana). Piemēram: sienas paneļu vītņskrūves pārsvarā fosfatējas. (5) Ražošana, izmantojot aukstās pārstrādes procesu. Produkta kvalitātes nodrošināšanai ieteicams izmantot ātrgaitas aukstās velmēšanas mašīnu un ātrgaitas stiepļu velmēšanas mašīnu vai ātrgaitas planētu stiepļu velmēšanas mašīnu. Šādā veidā izgatavotās pašvītņojošās skrūves galva ir labi izveidota un vītnes kvalitāte ir augsta.
www.wxaotianwire.com
